Ūdenssaimniecības jomā mēs saskaramies tikai ar trim, bet diezgan kritiskiem izaicinājumiem – ūdens ir par maz, par daudz vai tas ir piesārņots. Šīs problēmas parasti ir savstarpēji saistītas, tādējādi vienas atrisināšana var padziļināt otru (piemēram, aizsardzība pret plūdiem pilsētās, pamatojoties uz efektīvu ūdens aizplūšanu, kas veicina UHI un gruntsūdens līmeņa pazemināšanos). Ūdens trūkums vai pārpalikums rodas pēc tam sezonālo nokrišņu daudzuma, ūdens sadales un lietošanas intensitātes problēmu rezultātā. Ūdens trūkums ietekmē augsnes struktūru, padarot to mazāk caurlaidīgu, izraisa vēja eroziju, pasliktina ekosistēmas, kas darbojas kā ūdens krātuves: upes, ezeri, dīķi, mitrāji, meži un palielina piesārņojuma koncentrāciju ūdenstilpēs. Ūdens pārplūde izraisa ūdens eroziju, izskalošanos piesārņojumu, hidraulisko ietekmi uz upēm. Pieaugot klimata izmaiņām un intensīvāk izmantojot ūdeni lauksaimniecībā, šie procesi, visticamāk, pastiprināsies nākamajās desmitgadēs.
Pieaugot spiedienam un neparedzamībai, ko rada sinerģiska klimata un antropopresūra, tehnisko un tehnoloģisko risinājumu iespējas ilgtermiņā atbalstīt dabu un ekonomiku ir ierobežotas. Jaunajiem risinājumiem jābūt elastīgiem, pielāgojamiem, daudzfunkcionāliem un daudzfunkcionāliem, ar zemu izmaksu/efektivitātes attiecību. Labi plānota ainava, mozaīka ar daudzveidīgiem faunas un floras biotopiem, ievērojot mitrājus un ūdenstilpes, sabiedrībai var sniegt daudz pakalpojumu par zemām izmaksām vai bez tās. Svarīgi, ka tas nerada nekādas negatīvas sekas, vienlaikus palielinot paredzamo un negaidīto ieguvumu skaitu ilgtermiņā.
Ainava ir matrica paraugpraksei ūdens apsaimniekošanā
Kinga KrauzeERCE PAS